Pirmo moderno Olimpisko spēļu dīvainības

Iedomājoties Olimpiskās spēles mūsdienās, mēs stādāmies priekšā vairāku miljardu dolāru vērtu priekšnesumu, kurā piedalās savu sporta veidu labākie profesionāļi un kam seko līdzi visa pasaule. Pirmā modernā Olimpiāde, kas norisinājās Atēnās 1896. gadā (pinjam uang online), nebija nekas tamlīdzīgs. Tajās sacentās sportisti no vien 14 valstīm, profesionāli sportisti sacensībās nepiedalījās, turklāt dalībniekiem bija jāpiestrādā kā ziņu reportieriem, sagatavojot rezultātu publikācijas, jo profesionāli žurnālisti neuzskatīja, ka spēles ir to uzmanību vērtas. Par spīti spēļu turpmākajiem panākumiem, skatoties no mūsdienu perspektīvas, pirmā Olimpiāde šķiet pagalam amatieriska un dīvaina.

Mūsdienās Olimpiskā medaļa ir sportisko panākumu etalons. Pat mazāk vērtīgā no tām – bronzas medaļa ir pierādījums, ka tikai divi sportisti visā pasaulē ir pārāki par tevi. 1986. spēlēs bronza medaļa pierādīja tikai to, ka esi papūlējies ierasties, jo katram vīram (sievietēm dalība vēl bija liegta), kas pierakstījās kādā no sacīkstēm, tika piešķirta bronzas godalga. Uzvarētājiem tika pasniegtas sudraba medaļas un olīvkoka zars, kamēr otrās vietas ieguvējiem – vara medaļas un lauru zars. Kādēļ spēļu organizatori uzskatīja vara medaļu vērtīgāku par bronzas, ir labs jautājums, kura atbilde ir pazudusi sporta vēstures blāvākajās lapās.

Iespēja pacīnīties par olimpisko medaļu mūsdienās prasa gadiem un gadu desmitiem ilgus treniņus. Olimpiskā medaļnieka dzīve ir kā prelūdija lielajām sacīkstēm. Pirmajās spēlēs tāda apņēmība bija pagalam lieka greznība, tā kā piedalīties varēja katrs, kam ienāca prātā. Principā tieši tā notika ar pirmo Austrālijas Olimpisko izlasi. Godīgi sakot, arī vārds “izlase” šajā kontekstā ir greznība. Austrāliju pārstāvēja tikai viens sportists – Edvīns Flaks. 1896. gadā Ervīns uzturējās Lielbritānijā un nolēma izmantot radušos izdevību apmeklēt spēles Atēnās. Esot uz vietas, Edvīns nolēma pieteikties divām īso distanču skriešanas sacensībām, tenisu dubultspēlei un maratonam. Tieši maratons kļuva par smagāko pārbaudījumu, jo Edvīns nekad iepriekš nebija skrējis garas distances. Karstajās grieķu saules pārmocīts, viņš zaudēja samaņu jau agri skrējienā. Kad skatītāji steidza celt saļimušo sportistu kājās, Edvīns vairs neaptvēra notikušo un uzsāka ar tiem kautiņu.

To, ka jebkādas attiecīgā sporta pieredzes trūkums nebija šķērslis dalībai, apliecina arī amerikāņa Roberta Gareta pieredze. Pieteicies diska mešanas sacīkstēm tikai tādēļ, ka neviens cits no ASV izlases nevēlējās piedalīties šajā disciplīnā un nemaz nezinot, kas vispār ir diska mešana, Garets uzmeklēja vietējo kalēju un lūdza, lai viņam izgatavo disku. Ne kalējām, ne Garetam – pinjaman modal usaha, nezinot kā izskatās metamais disks, nācās sekot seno grieķu olimpiešu manuskriptiem. Kalēja izgatavotais disks, ar kuru amerikānis trenējās spēlēm, bija 12 kilogramus smags bleķa gabals, kas bija pagalam nepiemērots mešanai. Tikai pēc ierašanās Atēnās, redzēdams, kā grieķu komanda trenējas ar īstu metamo disku, Garets apjauta savas kļūdas apmērus. Tomēr tas viņu neatturēja no dalības sacīkstēs. Pirmie divi Gareta metieni noritēja tieši tā, kā to varētu paredzēt, zinot sagatavošanās procesa apstākļus. Gareta mestais, nu jau noteikumiem atbilstošais, disks lidoja galīgi neparedzētā virzienā. Tomēr, par milzīgu šoku visiem klāstošajiem, pašu Garetu ieskaitot, trešais un ceturtais metiens izdevās tik labi, ka viņš uzvarēja sacensībās.