Bizantiešu dzīvesveids

Bizantijas kultūra vienmēr ir bijusi interesanta un viena no vēsturnieku intereses avotiem. Līdz ar to ir skaidrs, ka ir pieejama ļoti plaša informācija par dažādiem to dzīves apstākļiem. Sevišķa uzmanība tika pievērsta bruņiniekiem, kuri bija svarīgi impērijas aizsardzībā (par aizsardzību vairāk lasiet šeit).

Bizantiešu bruņinieki pārtika no karos gūtajiem laupījumiem un bieži vien dzīvoja vel trūcīgāk nekā zemnieki. Viņiem gandrīz nekas nepiederēja. Tāda bija lielākā daļa karavīru, kuri bija pakļauti stingrai uzraudzībai.

Par bruņiniekiem audzināja jau no agras bērnības, lielu uzmanību pievēršot fiziskajai mācībai. Daudzi no tiem nemaz nemācēja ne lasīt, ne rakstīt. Pie bruņinieku rakstāmlietām piederēja pergaments, spalva un spalvas nazis. Rīkoties ar ieročiem iemācījās medībās. Skatoties gleznās jaunie bruņinieki tika mudināti uz varonību. Galvenais bruņiniekiem bija nevis skaistums, bet gan spēks. Katra bruņinieka viduslaiku ideāls bija kā septiņas līdz astoņas pēdas garš milzis, kas viegli saliec 3 vai 4 pakavus, pilnā kaujas apbruņojumā. Bruņiniekus iesvētīja. Tas bija nozīmīgs notikums. Tas notika ļoti dažādā vecumā, pārsvarā 12.-21. dzīves gadā. Lai gūtu pēc iespējas vairāk uzvaras bruņiniekam bija jābūt ne tikai spēcīgam, bet arī izveicīgam. Kara spēles ļoti labi ļāva norūdīties un izveidot bruņinieka veiklību un lokanību. Tomēr īstas karavīru spējas varēja pārbaudīt tikai divkaujā. Augstā vērtē bija zirgs un ne katrs bruņinieks to varēja atļauties, tāpat kā bruņas, tāpēc tie krita pirmie. Ātras orientēšanās spējas vislabāk varēja iegūt viduslaiku turnīros. Turnīrs bija izcilākais notikums bruņinieka vienmuļajā dzīvē. Jauniem nabadzīgiem bruņiniekiem, jaunākajiem dēliem, kas nemantoja tēva īpašumu, turnīrs deva iespēju taisīt karjeru. Tomēr turnīrs nebija nekāda rotaļa, kaujas dalībnieki ikreiz riskēja ar savām dzīvībām. Lai gan cīnījās ar truliem ieročiem, cīņas karstumā varēja gadīties neparedzamais. Vieglākais bija puni un zilumi, taču varēja gadīties arī, ka aizrautībā trulā zobena vieta sāka zibēt ass zobens. Arī kritienā no zobena varēja lauzt kaklu. Gadījās, ka daži pat nosmaka karstumā un putekļos. Liela bija neveiksme, ja pazaudēja savu zirgu, bruņojumu un ieročus. Sevišķi nabadzīgie bruņinieki varēja galīgi izputēt. Tomēr tā bija brīva iespēja- piedalīties vai nē. Nabadzīgajiem bruņiniekiem bieži vien turnīrs bija vienīgā iespēja, kā iegūt kādu bruņojumu. Jaunieši centās pierādīt savu veiklību, turīgākie- spīdēt ar krāšņo tērpu un ieročiem, nabagiem- uzlabot savu stāvokli.

Biežie karagājieni un cīņas ne vien attīstīja ķermeni, bet arī novājināja garu un miesu. Bieži vien jau ap 50 gadiem bruņinieks bija nevarīgs sirmgalvis. Vecuma dienās bruņinieka dzīvesveids bija krasi atšķirīgs vīra gadiem. Aukstajās pils istabās viņš sala, ārsta palīdzība nebija tik bieži nepieciešama, jo tie vairs nelīdzēja. Nāve karalaukā bija viscildenākā par kādu drīkstēja sapņot bruņinieks.

Bizantiešu dzīve bija ļoti daudzpusīga. Bruņinieku dzīvesveids atšķīrās no to klases. Bagātākajiem bija vairāk privilēģiju un pastāvēja daudz mazāka iespēja, ka tie varētu aiziet bojā kādā no cīņām. Vienlaikus dzīve varēja būt arī ļoti vienmuļa un pakļauta dažādiem noteikumiem, ko nenoteica pats bruņinieks. Tādā veidā tika izaudzināti cilvēki, ka bija vērtīgi impērijas aizsardzībai, kaujai vai arī vienkāršiem turnīriem citu apskatei.

Par rakstu paldies sakām www.Raha247.fi.