Bizantiešu dzīvesveids

Bizantijas kultūra vienmēr ir bijusi interesanta un viena no vēsturnieku intereses avotiem. Līdz ar to ir skaidrs, ka ir pieejama ļoti plaša informācija par dažādiem to dzīves apstākļiem. Sevišķa uzmanība tika pievērsta bruņiniekiem, kuri bija svarīgi impērijas aizsardzībā (par aizsardzību vairāk lasiet šeit).

Bizantiešu bruņinieki pārtika no karos gūtajiem laupījumiem un bieži vien dzīvoja vel trūcīgāk nekā zemnieki. Viņiem gandrīz nekas nepiederēja. Tāda bija lielākā daļa karavīru, kuri bija pakļauti stingrai uzraudzībai.

Par bruņiniekiem audzināja jau no agras bērnības, lielu uzmanību pievēršot fiziskajai mācībai. Daudzi no tiem nemaz nemācēja ne lasīt, ne rakstīt. Pie bruņinieku rakstāmlietām piederēja pergaments, spalva un spalvas nazis. Rīkoties ar ieročiem iemācījās medībās. Skatoties gleznās jaunie bruņinieki tika mudināti uz varonību. Galvenais bruņiniekiem bija nevis skaistums, bet gan spēks. Katra bruņinieka viduslaiku ideāls bija kā septiņas līdz astoņas pēdas garš milzis, kas viegli saliec 3 vai 4 pakavus, pilnā kaujas apbruņojumā. Bruņiniekus iesvētīja. Tas bija nozīmīgs notikums. Tas notika ļoti dažādā vecumā, pārsvarā 12.-21. dzīves gadā. Lai gūtu pēc iespējas vairāk uzvaras bruņiniekam bija jābūt ne tikai spēcīgam, bet arī izveicīgam. Kara spēles ļoti labi ļāva norūdīties un izveidot bruņinieka veiklību un lokanību. Tomēr īstas karavīru spējas varēja pārbaudīt tikai divkaujā. Augstā vērtē bija zirgs un ne katrs bruņinieks to varēja atļauties, tāpat kā bruņas, tāpēc tie krita pirmie. Ātras orientēšanās spējas vislabāk varēja iegūt viduslaiku turnīros. Turnīrs bija izcilākais notikums bruņinieka vienmuļajā dzīvē. Jauniem nabadzīgiem bruņiniekiem, jaunākajiem dēliem, kas nemantoja tēva īpašumu, turnīrs deva iespēju taisīt karjeru. Tomēr turnīrs nebija nekāda rotaļa, kaujas dalībnieki ikreiz riskēja ar savām dzīvībām. Lai gan cīnījās ar truliem ieročiem, cīņas karstumā varēja gadīties neparedzamais. Vieglākais bija puni un zilumi, taču varēja gadīties arī, ka aizrautībā trulā zobena vieta sāka zibēt ass zobens. Arī kritienā no zobena varēja lauzt kaklu. Gadījās, ka daži pat nosmaka karstumā un putekļos. Liela bija neveiksme, ja pazaudēja savu zirgu, bruņojumu un ieročus. Sevišķi nabadzīgie bruņinieki varēja galīgi izputēt. Tomēr tā bija brīva iespēja- piedalīties vai nē. Nabadzīgajiem bruņiniekiem bieži vien turnīrs bija vienīgā iespēja, kā iegūt kādu bruņojumu. Jaunieši centās pierādīt savu veiklību, turīgākie- spīdēt ar krāšņo tērpu un ieročiem, nabagiem- uzlabot savu stāvokli.

Biežie karagājieni un cīņas ne vien attīstīja ķermeni, bet arī novājināja garu un miesu. Bieži vien jau ap 50 gadiem bruņinieks bija nevarīgs sirmgalvis. Vecuma dienās bruņinieka dzīvesveids bija krasi atšķirīgs vīra gadiem. Aukstajās pils istabās viņš sala, ārsta palīdzība nebija tik bieži nepieciešama, jo tie vairs nelīdzēja. Nāve karalaukā bija viscildenākā par kādu drīkstēja sapņot bruņinieks.

Bizantiešu dzīve bija ļoti daudzpusīga. Bruņinieku dzīvesveids atšķīrās no to klases. Bagātākajiem bija vairāk privilēģiju un pastāvēja daudz mazāka iespēja, ka tie varētu aiziet bojā kādā no cīņām. Vienlaikus dzīve varēja būt arī ļoti vienmuļa un pakļauta dažādiem noteikumiem, ko nenoteica pats bruņinieks. Tādā veidā tika izaudzināti cilvēki, ka bija vērtīgi impērijas aizsardzībai, kaujai vai arī vienkāršiem turnīriem citu apskatei.

Par rakstu paldies sakām www.Raha247.fi.

Pirmo moderno Olimpisko spēļu dīvainības

Iedomājoties Olimpiskās spēles mūsdienās, mēs stādāmies priekšā vairāku miljardu dolāru vērtu priekšnesumu, kurā piedalās savu sporta veidu labākie profesionāļi un kam seko līdzi visa pasaule. Pirmā modernā Olimpiāde, kas norisinājās Atēnās 1896. gadā (pinjam uang online), nebija nekas tamlīdzīgs. Tajās sacentās sportisti no vien 14 valstīm, profesionāli sportisti sacensībās nepiedalījās, turklāt dalībniekiem bija jāpiestrādā kā ziņu reportieriem, sagatavojot rezultātu publikācijas, jo profesionāli žurnālisti neuzskatīja, ka spēles ir to uzmanību vērtas. Par spīti spēļu turpmākajiem panākumiem, skatoties no mūsdienu perspektīvas, pirmā Olimpiāde šķiet pagalam amatieriska un dīvaina.

Mūsdienās Olimpiskā medaļa ir sportisko panākumu etalons. Pat mazāk vērtīgā no tām – bronzas medaļa ir pierādījums, ka tikai divi sportisti visā pasaulē ir pārāki par tevi. 1986. spēlēs bronza medaļa pierādīja tikai to, ka esi papūlējies ierasties, jo katram vīram (sievietēm dalība vēl bija liegta), kas pierakstījās kādā no sacīkstēm, tika piešķirta bronzas godalga. Uzvarētājiem tika pasniegtas sudraba medaļas un olīvkoka zars, kamēr otrās vietas ieguvējiem – vara medaļas un lauru zars. Kādēļ spēļu organizatori uzskatīja vara medaļu vērtīgāku par bronzas, ir labs jautājums, kura atbilde ir pazudusi sporta vēstures blāvākajās lapās.

Iespēja pacīnīties par olimpisko medaļu mūsdienās prasa gadiem un gadu desmitiem ilgus treniņus. Olimpiskā medaļnieka dzīve ir kā prelūdija lielajām sacīkstēm. Pirmajās spēlēs tāda apņēmība bija pagalam lieka greznība, tā kā piedalīties varēja katrs, kam ienāca prātā. Principā tieši tā notika ar pirmo Austrālijas Olimpisko izlasi. Godīgi sakot, arī vārds “izlase” šajā kontekstā ir greznība. Austrāliju pārstāvēja tikai viens sportists – Edvīns Flaks. 1896. gadā Ervīns uzturējās Lielbritānijā un nolēma izmantot radušos izdevību apmeklēt spēles Atēnās. Esot uz vietas, Edvīns nolēma pieteikties divām īso distanču skriešanas sacensībām, tenisu dubultspēlei un maratonam. Tieši maratons kļuva par smagāko pārbaudījumu, jo Edvīns nekad iepriekš nebija skrējis garas distances. Karstajās grieķu saules pārmocīts, viņš zaudēja samaņu jau agri skrējienā. Kad skatītāji steidza celt saļimušo sportistu kājās, Edvīns vairs neaptvēra notikušo un uzsāka ar tiem kautiņu.

To, ka jebkādas attiecīgā sporta pieredzes trūkums nebija šķērslis dalībai, apliecina arī amerikāņa Roberta Gareta pieredze. Pieteicies diska mešanas sacīkstēm tikai tādēļ, ka neviens cits no ASV izlases nevēlējās piedalīties šajā disciplīnā un nemaz nezinot, kas vispār ir diska mešana, Garets uzmeklēja vietējo kalēju un lūdza, lai viņam izgatavo disku. Ne kalējām, ne Garetam – pinjaman modal usaha, nezinot kā izskatās metamais disks, nācās sekot seno grieķu olimpiešu manuskriptiem. Kalēja izgatavotais disks, ar kuru amerikānis trenējās spēlēm, bija 12 kilogramus smags bleķa gabals, kas bija pagalam nepiemērots mešanai. Tikai pēc ierašanās Atēnās, redzēdams, kā grieķu komanda trenējas ar īstu metamo disku, Garets apjauta savas kļūdas apmērus. Tomēr tas viņu neatturēja no dalības sacīkstēs. Pirmie divi Gareta metieni noritēja tieši tā, kā to varētu paredzēt, zinot sagatavošanās procesa apstākļus. Gareta mestais, nu jau noteikumiem atbilstošais, disks lidoja galīgi neparedzētā virzienā. Tomēr, par milzīgu šoku visiem klāstošajiem, pašu Garetu ieskaitot, trešais un ceturtais metiens izdevās tik labi, ka viņš uzvarēja sacensībās.