Bizantiešu dzīvesveids

Bizantijas kultūra vienmēr ir bijusi interesanta un viena no vēsturnieku intereses avotiem. Līdz ar to ir skaidrs, ka ir pieejama ļoti plaša informācija par dažādiem to dzīves apstākļiem. Sevišķa uzmanība tika pievērsta bruņiniekiem, kuri bija svarīgi impērijas aizsardzībā (par aizsardzību vairāk lasiet šeit).

Bizantiešu bruņinieki pārtika no karos gūtajiem laupījumiem un bieži vien dzīvoja vel trūcīgāk nekā zemnieki. Viņiem gandrīz nekas nepiederēja. Tāda bija lielākā daļa karavīru, kuri bija pakļauti stingrai uzraudzībai.

Par bruņiniekiem audzināja jau no agras bērnības, lielu uzmanību pievēršot fiziskajai mācībai. Daudzi no tiem nemaz nemācēja ne lasīt, ne rakstīt. Pie bruņinieku rakstāmlietām piederēja pergaments, spalva un spalvas nazis. Rīkoties ar ieročiem iemācījās medībās. Skatoties gleznās jaunie bruņinieki tika mudināti uz varonību. Galvenais bruņiniekiem bija nevis skaistums, bet gan spēks. Katra bruņinieka viduslaiku ideāls bija kā septiņas līdz astoņas pēdas garš milzis, kas viegli saliec 3 vai 4 pakavus, pilnā kaujas apbruņojumā. Bruņiniekus iesvētīja. Tas bija nozīmīgs notikums. Tas notika ļoti dažādā vecumā, pārsvarā 12.-21. dzīves gadā. Lai gūtu pēc iespējas vairāk uzvaras bruņiniekam bija jābūt ne tikai spēcīgam, bet arī izveicīgam. Kara spēles ļoti labi ļāva norūdīties un izveidot bruņinieka veiklību un lokanību. Tomēr īstas karavīru spējas varēja pārbaudīt tikai divkaujā. Augstā vērtē bija zirgs un ne katrs bruņinieks to varēja atļauties, tāpat kā bruņas, tāpēc tie krita pirmie. Ātras orientēšanās spējas vislabāk varēja iegūt viduslaiku turnīros. Turnīrs bija izcilākais notikums bruņinieka vienmuļajā dzīvē. Jauniem nabadzīgiem bruņiniekiem, jaunākajiem dēliem, kas nemantoja tēva īpašumu, turnīrs deva iespēju taisīt karjeru. Tomēr turnīrs nebija nekāda rotaļa, kaujas dalībnieki ikreiz riskēja ar savām dzīvībām. Lai gan cīnījās ar truliem ieročiem, cīņas karstumā varēja gadīties neparedzamais. Vieglākais bija puni un zilumi, taču varēja gadīties arī, ka aizrautībā trulā zobena vieta sāka zibēt ass zobens. Arī kritienā no zobena varēja lauzt kaklu. Gadījās, ka daži pat nosmaka karstumā un putekļos. Liela bija neveiksme, ja pazaudēja savu zirgu, bruņojumu un ieročus. Sevišķi nabadzīgie bruņinieki varēja galīgi izputēt. Tomēr tā bija brīva iespēja- piedalīties vai nē. Nabadzīgajiem bruņiniekiem bieži vien turnīrs bija vienīgā iespēja, kā iegūt kādu bruņojumu. Jaunieši centās pierādīt savu veiklību, turīgākie- spīdēt ar krāšņo tērpu un ieročiem, nabagiem- uzlabot savu stāvokli.

Biežie karagājieni un cīņas ne vien attīstīja ķermeni, bet arī novājināja garu un miesu. Bieži vien jau ap 50 gadiem bruņinieks bija nevarīgs sirmgalvis. Vecuma dienās bruņinieka dzīvesveids bija krasi atšķirīgs vīra gadiem. Aukstajās pils istabās viņš sala, ārsta palīdzība nebija tik bieži nepieciešama, jo tie vairs nelīdzēja. Nāve karalaukā bija viscildenākā par kādu drīkstēja sapņot bruņinieks.

Bizantiešu dzīve bija ļoti daudzpusīga. Bruņinieku dzīvesveids atšķīrās no to klases. Bagātākajiem bija vairāk privilēģiju un pastāvēja daudz mazāka iespēja, ka tie varētu aiziet bojā kādā no cīņām. Vienlaikus dzīve varēja būt arī ļoti vienmuļa un pakļauta dažādiem noteikumiem, ko nenoteica pats bruņinieks. Tādā veidā tika izaudzināti cilvēki, ka bija vērtīgi impērijas aizsardzībai, kaujai vai arī vienkāršiem turnīriem citu apskatei.

Par rakstu paldies sakām www.Raha247.fi.

Pirmo moderno Olimpisko spēļu dīvainības

Iedomājoties Olimpiskās spēles mūsdienās, mēs stādāmies priekšā vairāku miljardu dolāru vērtu priekšnesumu, kurā piedalās savu sporta veidu labākie profesionāļi un kam seko līdzi visa pasaule. Pirmā modernā Olimpiāde, kas norisinājās Atēnās 1896. gadā (pinjam uang online), nebija nekas tamlīdzīgs. Tajās sacentās sportisti no vien 14 valstīm, profesionāli sportisti sacensībās nepiedalījās, turklāt dalībniekiem bija jāpiestrādā kā ziņu reportieriem, sagatavojot rezultātu publikācijas, jo profesionāli žurnālisti neuzskatīja, ka spēles ir to uzmanību vērtas. Par spīti spēļu turpmākajiem panākumiem, skatoties no mūsdienu perspektīvas, pirmā Olimpiāde šķiet pagalam amatieriska un dīvaina.

Mūsdienās Olimpiskā medaļa ir sportisko panākumu etalons. Pat mazāk vērtīgā no tām – bronzas medaļa ir pierādījums, ka tikai divi sportisti visā pasaulē ir pārāki par tevi. 1986. spēlēs bronza medaļa pierādīja tikai to, ka esi papūlējies ierasties, jo katram vīram (sievietēm dalība vēl bija liegta), kas pierakstījās kādā no sacīkstēm, tika piešķirta bronzas godalga. Uzvarētājiem tika pasniegtas sudraba medaļas un olīvkoka zars, kamēr otrās vietas ieguvējiem – vara medaļas un lauru zars. Kādēļ spēļu organizatori uzskatīja vara medaļu vērtīgāku par bronzas, ir labs jautājums, kura atbilde ir pazudusi sporta vēstures blāvākajās lapās.

Iespēja pacīnīties par olimpisko medaļu mūsdienās prasa gadiem un gadu desmitiem ilgus treniņus. Olimpiskā medaļnieka dzīve ir kā prelūdija lielajām sacīkstēm. Pirmajās spēlēs tāda apņēmība bija pagalam lieka greznība, tā kā piedalīties varēja katrs, kam ienāca prātā. Principā tieši tā notika ar pirmo Austrālijas Olimpisko izlasi. Godīgi sakot, arī vārds “izlase” šajā kontekstā ir greznība. Austrāliju pārstāvēja tikai viens sportists – Edvīns Flaks. 1896. gadā Ervīns uzturējās Lielbritānijā un nolēma izmantot radušos izdevību apmeklēt spēles Atēnās. Esot uz vietas, Edvīns nolēma pieteikties divām īso distanču skriešanas sacensībām, tenisu dubultspēlei un maratonam. Tieši maratons kļuva par smagāko pārbaudījumu, jo Edvīns nekad iepriekš nebija skrējis garas distances. Karstajās grieķu saules pārmocīts, viņš zaudēja samaņu jau agri skrējienā. Kad skatītāji steidza celt saļimušo sportistu kājās, Edvīns vairs neaptvēra notikušo un uzsāka ar tiem kautiņu.

To, ka jebkādas attiecīgā sporta pieredzes trūkums nebija šķērslis dalībai, apliecina arī amerikāņa Roberta Gareta pieredze. Pieteicies diska mešanas sacīkstēm tikai tādēļ, ka neviens cits no ASV izlases nevēlējās piedalīties šajā disciplīnā un nemaz nezinot, kas vispār ir diska mešana, Garets uzmeklēja vietējo kalēju un lūdza, lai viņam izgatavo disku. Ne kalējām, ne Garetam – pinjaman modal usaha, nezinot kā izskatās metamais disks, nācās sekot seno grieķu olimpiešu manuskriptiem. Kalēja izgatavotais disks, ar kuru amerikānis trenējās spēlēm, bija 12 kilogramus smags bleķa gabals, kas bija pagalam nepiemērots mešanai. Tikai pēc ierašanās Atēnās, redzēdams, kā grieķu komanda trenējas ar īstu metamo disku, Garets apjauta savas kļūdas apmērus. Tomēr tas viņu neatturēja no dalības sacīkstēs. Pirmie divi Gareta metieni noritēja tieši tā, kā to varētu paredzēt, zinot sagatavošanās procesa apstākļus. Gareta mestais, nu jau noteikumiem atbilstošais, disks lidoja galīgi neparedzētā virzienā. Tomēr, par milzīgu šoku visiem klāstošajiem, pašu Garetu ieskaitot, trešais un ceturtais metiens izdevās tik labi, ka viņš uzvarēja sacensībās.

Izcilākie baroka arhitektūras paraugi

 

Baroks ir mākslas stils, kas bija aktuāls visā Eiropā laika posmā no 16. gadsimta sākuma līdz 18 gadsimta vidum. Šis stils izpaudās itin visos mākslas virzienos, piemēram, glezniecībā, mūzikā, skatuves mākslā un arī arhitektūrā. Baroka arhitektūra tiek uzskatīta par augstmaņu (greitieji kreditai), valdnieku un garīdznieku stilu, jo visplašāk tā tika izmantots tieši baznīcu un piļu arhitektūrā. Lieki piebilst, ka baroks ir viens no greznākajiem arhitektūras stiliem, kura uzdevums bija izcelt augstmaņu un baznīcas pārākumu. Pašam stilam ļoti raksturīgas ir plastiskas formas, spožuma, krāšņi dekori, monumentalitāte, dinamiskums un ārišķīgums. Tieši daudzas baroka stila celtnes mūsdienās tiek uzskatītas pasaulē skaistākajām un ievērojamākajām būvēm. Šeit būs daži izcilākie baroka laika arhitektūras paraugi.

Svētā Pētera bazilika

Svētā Pētera bazilika atrodas Vatikānā un tā ir Romas katoļu pāvesta mājvieta. Kā jau tika minēts, baroks bija stils, kas pauda garīgās pasaules nozīmīgu, caur spozmi un greznību. Svētā Pētera bazilika ir tipiska piemērs tam. Tā vēl joprojām ir pati lielākā baznīca pasaulē, kaut gan tikusi celta Romas imperatora Konstantīna I laikā. Bazilika gan kopš tā laika savu izskatu vairākkārt ir mainījusi, jo tikusi pārbūvēta pēc dažādiem postījumiem. Pašreizējais Svētā Pētera bazilikas izskats ir saglabājies no 16. gadsimta, kad pārbūvi uzsāka pāvests Jūlijs II. Tās pārbūvē piedalījās daudzi baroka laika izcilākie mākslinieki kā, piemēram, Donato Bramante, Rafaēls, Mikelandželo, Džovanni Lorenco Bernīni u.c.

Versaļas pils

Versaļas pils atrodas Francijā, Versaļā paskolos nedirbantiems. Tas noteikti ir viens no vispopulārākajiem Franču baroka arhitektūras paraugiem. No 1682. gada līdz 1789. gadam, kad sākās Franču revolūcija tas bija arī Francijas politiskais centrs. Versaļas pils ir absolūtās monarhijas simbols. Tā parāda karaļu un augstmaņu pārākumu pār tautu. Nenoliedzami Versaļas pils ir viena no greznākajām celtnēm visā pasaulē. Tajā ir ap 2 300 istabu un tās kopējā platība pārsniedz 67 000 m2. Apkārt pilij ir neiedomājami plaši dārzi, kas arī iekārtoti baroka stilam raksturīgajā manierē. Galvenais pils arhitekts bija Luijs Le Vaus un pils dārza arhitekts Andrē le Notrs. Vēlāk pēc Versaļas pils parauga arī citiem monarhiem tika celtas līdzīgas pilis, daudzviet Eiropā, tajā skaitā arī Jelgavas un Rundāles pilis.

Svētā Pāvila katedrāle

Svētā Pāvila katedrāle atrodas Lielbritānijā, Londonā. Tā ir baroka stila anglikāņu katedrāle, kuras celtniecība tika uzsākta 1672. gadā. Tā tika uzbūvēta uz citas baznīcas pamatiem, ko 166. gadā nopostīja lielais Londonas ugunsgrēks. Tā tiek uzskatīta par izcilāko angļu baroka arhitektūras paraugu. Baznīcas galvenais arhitekts bija Kristofers Rens, kurš bija zināms tieši ar to, ka pārbūvēja vairāk kā 50 baznīcas, kas bija cietušas ugunsgrēkos vai tikušas izpostītas. Tā joprojām ir viena no visiespaidīgākajām celtnēm visā Londonā.

Ziemas Pils

Ziemas pils atrodas Krievijā, Sanktpēterburgā. Līdz 1917. gadam tā bija Krievijas caru rezidence un tāpat kā Versaļas pils bija sava veida monarhijas simbols, kas parādīja augstmaņu varenību un pārākumu pār vienkāršo tautu. Pie šīs celtnes projekta strādāja ļoti daudzi arhitekti tajā skaitā itāļu izcelsmes izcilākais Krievijas impērijas galma galvenais arhitekts Frančesko Bartolomeo Rastrelli. Ziemas pils iekšpuse tikusi vairākkārt atjaunota, taču ēkas fasāde gan saglabājusies no 1762. gada. Tā ir izcils baroka paraugs, kas celta pēc Versaļas pils projekta.

 

Kā padarīt skriešanas treniņu aizraujošāku

Skriešana ir viens no labākajiem kardio treniņiem, kas nostiprina tavu sirdi un uzlabo ķermeņa muskuļu spēku. Taču, tāpat kā daudzas ikdienišķas lietas dzīvē, skriešana var kļūt par garlaicīgu nodarbi, ja dari vienu un to pašu dienu no dienas. Vienalga, vai esi pieredzējis skrējējs vai tikai tikko uzsāki šādas aktivitātes půjčka před výplatou, atrodi savu labāko veidu, kā padarīt skriešanu par patiesi jautru nodarbi.

Skrien bez nekādām palīgierīcēm
Daudzi no mums skrien ar dažādām tehnoloģiskām iekārtām – mūzikas atskaņotāju, viedtālruni, soļu skaitītāju. Tomēr, padomā cik brīvi un atviegloti tu varētu justies, dodoties ielās pilnīgi bez nevienas ierīces. Pretējā gadījumā tu visu laiku vari vēlēties ieskatīties noskrietajos kilometros, pārlikt dziesmu vai izlasīt pēkšņu ziņu – tas viss novirza domas no pamata nodarbes, kas ir laika pavadīšana svaigā gaisā un nodarbošanās ar aktivitātēm. Neņemot līdzi nekādu tehnoloģisku iekārtu, ļaus tev pilnīgi koncentrēties uz skriešanu. Pārbaudot savu tempu, distanci un sirdsdarbību ik pēc pāris minūtēm nozīmē, ka esi vairāk koncentrēts uz skaitļiem nevis uz sava ķermeņa niansēm un garīgo mieru.

Pārmaini maršrutu
Daudzi skrējēji var justies noguruši ikdienā skrienot pa vienu un to pašu maršrutu. Pārmaini to uz pavisam citu vietu, kur nekad neesi skrējis. Atrodi jaunu lielisku ceļu, kuru neesi pat nekad redzējis. Nosveries vairāk uz to mērķi, pa kādu ceļa virsmu tu vēlies skriet – mazām meža takām, kalnainu reljefu. Mīksts reljefs, piemēram iestaigātas takas vai meža ceļi, samazina ceļgalu traumas un padara skriešanu ērtāku un mīkstāku. Turklāt, skrienot pa mežu arī plaušas attīrās un tu iegūsti lielāku endorfīnu devu.

Taisi sacensības ar draugiem vai ģimeni
Lielisks veids, lai iegūtu lielāku motivāciju un konkurenci ir atrast draugus vai ģimenes locekļus, kuri arī nodarbojas ar skriešanu. Neliela konkurence vienmēr ir veselīga un reizē arī jautra. Tu vari sacensties arī tiešsaistē, salīdzinot savu noskrieto distances ilgumu un attālumu dažādās mobilā telefona aplikācijās, kā, piemēram, Endomodo, RunKeeper un citos.

Piedalies maratonā
Neskaidrus un nedefinētus mērķus ir daudz grūtāk paveikt, tāpēc maratoni ir lieliska iespēja kā pierādīt savus spēkus. Zinot to, ka maratonu skatās ļoti daudz cilvēki, tu vēlēsies nepalikt gluži pēdējais, kas pārkāps finiša līniju. Maratonam laicīgi vari gatavoties un trenēt savu izturību un ātrumu. Maratoni ir arī lieliska iespēja, lai visu padarītu daudz jautrāku, piemēram, pārģērbjoties kādā interesantā tērpā. Tu vari piedalīties arī īpašos maratonos, kur jau nolikumā ir teikts, ka jāpārģērbjas par kaut ko (Ziemassvētkos Salaveču skrējiens un citi).

Liec lietā savu iztēli
Padari savu skriešanu jautrāku, izmantojot savu fantāziju. Nevienam nav jāzina par ko tu domā, kad paskrien garām svešam cilvēkam, taču pats galvā vari iedomāties, ka esi super varonis, kas glābj pasauli un visi pretim nākošie ir zombiji. Varbūt tas liekas muļķīgi, taču, tas, ka esi pieaugušais nebankovní půjčky bez registru, nenozīmē, ka nevari nākt klajā ar dažādiem izdomātiem piedzīvojumiem.

Iegādājies sev jaunu skriešanas aprīkojumu
Tas ir zinātniski apstiprināts, ka ar īstajiem skriešanas apaviem kājām būs daudz lielāks ieguvums, taču, ne tas vien ir galvenais iemesls, lai iegādātos sev ko jaunu. Dažreiz vienkārši kļūst pārāk garlaicīgi skriet vienā un tajā pašā apģērbā, tāpēc palutini sevi ar kaut ko jaunu. Tu uzreiz gribēsi izmēģināt savu jauno apģērbu un apavus, kā iziesi no veikala.